Zelma (1)
sēžu noskumis uz celma
drāžu lazdas zaru drūms –
Amsterdamā mana Zelma
koši baltais jasmīnkrūms
vēl tās smarža izcirtumā
skuju dūmiem līdzi tvan...
ak tu Zelmiņ mana dum’ā –
aizlaidies ka sāp nu man
drāžu drāžu savu lazdu
strādāt negribas nemaz
piebrauc saimnieks baltu Mazdu
vaicā: kā ta’ strādājas?
Zelma pametusi mani -
saku tam un aizlūzt balss
šis man mobilo: tik zvani -
Amsterdama vēl nav gals
signāls trubā - viļņos jūtas...
Zelmiņ dārgā mājās brauc
ciešu mīlas sāpes grūtas
jāzāģē vēl ar tik daudz
trubā Zelma buču sūta –
auss kā dullināta šalc:
mīļais esmu prostitūta
ne vairs jasmīns koši balts
zinu kā tu mīli mani
manis dēļ kā mežus gāz...
ja tev skumji ņem un zvani
ne uz celma lazdu drāz
labāk savu lazdu drāžu
dzimtā celma galiņā
ne uz Amsterdamu gāžu
lai drāž svešā maliņā
še kur līgo izcirtumi
viegli dvēs’lei rūmi rast
štrunts par to ka iziet dum’i –
labāk neko nesaprast
līgo līgo (2)
labvakar jāņu tēvs
sedlo savu sirmu zirgu
jāj tā labi patālāk
mums te būs diskotēka
kas apjoza zelta jostu
apkārt manu golfa lauku
līgotāji pāri kāpa
izrādās – augstspriegums
ņem jānīti augstu zirgu
apjāj manu tīrumiņu
visi mani apjājuši
tu kā lohs kavējies
eita bērni lūkoties
ko dar jānis aplokā
točkas spirtu sadzēries
piena teli sabučoja
trīs kārtām jostu jozu
jāņuguni pāri lēkt
da vienalga brunči šļuka
nu var veļu reklamēt
jāņa bērni zāles lasa
tazepāmu efedrīnu
visa laba jāņu zāle
gan jau rīt atkačās
jānīts sēd kalniņā
pīpē savu kaņepīti
laba mīļa tēvu zeme
kad ir dūmi vēderā
jāņa mātes nepazinu
kad no Rīgas atgriezās
ciskas pleci tetovēti
zelta riņķi uzacīs
kura māte sieru deva
tai aug skaisti telēniņi
kura māte neiedeva
tai izauga dubultzods
sīļam devu riekstu sauju
lai nospēra jāņu tēvu
sīlis riekstu sarijies
mani pašu nospārdīja
nākat šurpu jāņa bērni
nākat lieli nākat mazi
lieliem došu heroīnu
maziem zāli uzpīpēt
jāņa māte bēdājās
atslēdziņa pazuduse
kā atslēgs manu priekšu
grupa zviedru bāleliņ
jāņa bērni alu prasa
vecmodīgi līgojot
deputāti rīdzenieki
kokaīnu pasūtīja
meitas gāja jānīšos
jāņa zāles nepazina
bauda vienu bauda otru
finālā Gaiļezers
nebēdā jāņu māte
nava sliktas jāņu zāles
zemē guļ tavs jānīts
jo kā lohs pārdozēja
māsiņ nenāc palātā
caurspīdīgā halātā
kosmonauts (3)
nedēļa galā un darbaprieks kauts
kājas ved pašas krodziņam klāt
iedzēris varu kā kosmonauts
ar zvaigznēm un Venēru parunāt
naudai šai pasaulē valdīt ir ļauts
latus kā tabletes meitenes ēd
iedzēris jūtos kā kosmonauts
ko bezsvara stāvoklī vaļības ved
meitenes mati kā miglāju auts
dejā caur pirkstiem vijas un plūst
iedzēris spēju būt kosmonauts
kas riņķo un riņķo bet nenolūzt
galdi un sienas kad virsū jau brauc
un meitenes vienādiem smaidiem mirdz
zinu ka esmu es kosmonauts
un lidošu tālāk kaut stājas jau sirds
svētdienas rīts - kāda balss mani sauc
sistēma vēnai stāv piejūgta jau
māsiņ es gribu būt kosmonauts...
vai jums ko iedzert slimnīcā nav?
atminos pēkšņi - darba rīt daudz
brīvdienas galā... nodzerts viss prieks
līdz piektdienai nebūšu kosmonauts
bet parasts ierindas darbinieks
kad strādāju atpūsties gribas man
pēc tam velk atkal uz strādāšan’...
ja darbs būtu atpūta bet atpūta darbs
es būtu laimīgs ne vien sestdienās
bet pirmdienās ar
ai Latviя (4)
uz lēģeriem mūs komunisti dzina
un varmācīgi ņēmās pārkrievot -
nu pašu zemē brāļi iznīcina
kas amatus un naudu nozagt prot
kas brīvība - spriest bezdarbniekam grūti
vai kartupelis ūdens malks vai spirts?
no tribīnes kas auro pilnu krūti
nav brālis mums bet svešķermenis ir
par bāreņiem lai paceļam šo kausu
par pensionāriem izmisums ko grauž
ne varenajiem acu ir ne ausu -
no mūsu nelaimes tie savu laimi auž
cik bezgalīgas sāpju kausam dzīles
to nodzērusies māte pastāstīs
es mīlu Latviju - bet vai tā mani mīlēs
vai varas nozagta vēl bezcerībā dzīs
lai dzīvo ubagi un pazemoto kārta
lai dzīvo pakritušie dzimtās grāvmalēs -
mums latvju zemes dubļi sejas vārta
jums sirdsapziņai dubļi esam mēs
kā akli sikspārņi mēs tumsā redzam ceļu
kaut spirts un kartupels vien galdā celts
mums pieder Latvija ne saujai treknu meļu
un laimes pīšļi reiz būs mūsu zelts
ai Latvija tu manā sirdī rēta
ai mana tauta - jāta čakarēta
ja gribi brīvību to "točkās" tirgo kannām
ja gribi aizmirsties no jāņiem dzer līdz annām
vecā kapteiņa piedzīvojumi (5)
jūra tik zila kā fingāls zem acs
saule kā mērkaķa dibens riet
kapteiņa sirds kā pēdējais lats
jahtai jūt līdzi uz grunti kas iet
kaija kā nepieskaitāma kviec:
pavej pavej tur cilvēki slīkst...
iedzeru uzkliedzu: taisies ka tiec –
reibumu traucēt vien reibums drīkst
kaija tā pati brēc nu jau zvērs:
reizē ar jahtu slīkst deputāts
iedzeru skatos – nu nav vēl tas mērs
lai liktos ka jāglābj ir slīcējs kāds
nu jau tik bura no jahtas man māj
un meiteņu roķeles četrupadsmit
vienīgais vīrs kas debesis rāj
tup masta galā un krūtīs sev sit
brēc viņš kā kaija: es valstij šai dārgs
neglābjiet vecenes – mani glābt laiks
iedzeru nospļaujos: lai šim tiek zārks
mīļāks par visu man sievišķu vaigs
izglābis roķeles četrpadsmit drīz
vai pirkstiņus precīzi septiņdesmit
jūtu no tāluma remdenu brīz’ –
virs ūdens elš pēdīgreiz deputāts Šmits
četrpadsmit rokas glauž pakausi man
septiņdesmit pirkstiņi kutināt lien
ai zaļās pudeles burbuļošan’
ai maigās tirpas pa kauliem kas skrien
zvaigznes pār jūru kā sērkoki kvēl
pudele tukša un meitenes ļimst
visiem tomēr ir valstsvīra žēl
bet kaija kliedz līdzās: jauns vietā jau dzimst
kālab tu noslīki deputāt Šmit
kālab ar septiņām bija tev flirts
septiņas mutītes saka: oh shit
kurai no mums pieder glābēja sirds
slepeni bēgu no meitenēm es
glābējs jau biju bet jums lai tiek cits
zvaigžņu pilns vilnis krastā nes
slīkoni vārdā deputāts Šmits
ai jūŗa viltīgā jūra
ai sūrā dzīves īstenība
kačoks Vova (6)
Vova uzkačājies būdīgs
skumst ka tautas tēls tik sūdīgs:
daudz vēl tuklo tizlo ielās -
būs man viņiem jāpalielās
atstājis vien apakšbiksi
Vova dodas ielās fiksi
muskuļi ar krēmu ziesti
mirdz kā nolakoti griesti
lai vēl iespaidīgāk liktos
speciāls plakāts māca sliktos:
“izmirs tie, kas kusli dainos –
nākotne sauc muskuļainos”
profesors spriež līks ar spieķi:
klonēti vai senie grieķi?
citu domā ubags Škutāns:
tas takš noskūts orangutāns...
večiņa no puķu tirgus
smej: kas ražo tādus zirgus?
ielene ar “kļičku” Plēve
secina: šim der vien ķēve.
Vova mulst no ļaužu smīniem
mielojoties proteīniem
ieteic sporta bāra obers:
tautas glābiņš – “kačoks/jobers”
padoms jaunu spēku izlās
atgriezties pie tautas tizlās –
Vova kails bez apakšbiksēm
ielās pozē tupjas kniksē
plaukstā ciešāk žmiedzis pautus
Vova sauc: te pilns ar tautu
te mīt īstie muskulaiņi
nevis rakstāmgaldu raiņi
tautu meitas rindā stājas
Vovu ved pie kādas mājas
kuru sauc par “Sēklas banku”
noslaukt muskuļaino tanku
telpā izklātā ar flīzēm,
sēklu ņem priekš analīzēm...
sēru ziņa pāršalc Rīgu -
atzīts viņš par neauglīgu
Vova raud pie sienas stājies
dakters saka: pārkačājies -
sēklā Vovočka lai zini
tev ir vieni proteīni
ai “kačok” Vova...
tev viss ir labi mums viss hu...
baigi gribas (7)
baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo
baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju
baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti
baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs
baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņiku un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi
baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu
baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis
baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus
baigi gribas dzīvot baigi
tā lai līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi lai stučī
šiškas uzpirktie lai ručī
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tāda dzīve - ko lai dar` (8)
'75
latviets’s sāpi nevar saprast
kas vēl būs un kas vairs nē
un ar sāpi nevar aprast
svešumā un dzimtenē
noriet saule uzlec saule
arājs svešu vagu ar
iet tas svešu maizi kaulēt
tāda dzīve - ko lai dar`
kūpi zeme zeme vāries
akmen cilvēkbalsī sauc
kamēr svešai vagai pāries
sviedrus sūkt no mums tik daudz
baltās māmuļas un tēvi
saviem dēliem iemāciet
darbu to ko vecvectēviem
nācās divtik sūri iet
un kad klusīs senie vaidi
senču kapi atvērsies
skanēs atkal ridi raidi
latvju tauta saulē ies
no teikas uz teiku (9)
'74
no teikas uz teiku
aiziet cilvēks mazs
un Staburags raud gaužas asaras
aizej tu
un aizeju es
kad Staburagu noslīcina HES
vai laivā sēdi tu
vai krastā els
vienalga pasaule sev HESus cels
līdz Daugava
kā kuce laizīsies
un pakaļ superprogresīviem skries
es esmu svešs un tāls
kā dolomītam māls
uz aklas āderes laiks mani nes
māte (10)
vīrs kas senāk ziedus Gaujā kaisīja
vakar linu virves cilpu taisīja
svešam pārdots tīrums vēl svešākam mežs...
viss kas bija toreiz – šoreiz jau ir svešš
debesis caur jumtu raugās istabā
izmisums ir kaprīzs – grib lai izdabā
nenāk prieks pēc litra ne pēc diviem nāk...
tā kā bija toreiz šoreiz nesanāk
sieva purva dzelmē palicis vien grozs
dēls aiz restēm Rīgā meita Rietumos
šūpulīša vraks sen pažobelē pūst...
toreiz bij kā toreiz šoreiz – būs kā būs
kampa viņš reiz bisi zagli galēt nost
tumsā ņēmās lode paša suni kost -
palicis bez drauga sāka virvi vīt...
tas kā bija toreiz šoreiz nebūs rīt
kaktā nokvēpusi mātes bildīte:
būt par bildi viegli - dzīvot gan vairs ne
ja tu satiec Dievu lūdz lai piedod māt...
toreiz biji līdzās - šoreiz neesi klāt
atmirdz caurā jumtā savāds blāzmojums
virves galu rokā vīrs to vēro drūms
pēkšņi gaismā atskan mātes vārds tik maigs:
toreiz viss vēl priekšā - šoreiz citāds laiks
krīt no rokas virve - sirdī dzēliens ass
mātes glāstam vīrs kā bērniņš padodas:
ne sev pašam dzīvi ne sev nāvi lemt...
toreiz tevi devu – šoreiz nāku ņemt
māte to caur jumtu paceļ gaisos līdz
kur to gaida sieva suns un mūžīgs rīts
lejā paliek virve – vienīgs liecinieks...
toreiz biji derīgs - šoreiz esi lieks
dziļā dziļā Eiropā (11)
dzimtene pritonu
dala ar pitonu
no kokakolas brūnas tai kājas
kāda tur starpība
nedarbs vai darbība
lai tikai labāk vien klājas
ietin mūs pakļautos
librešu stakļautos
lido doma kā librese kāda
smērē ko reklamē
līdz bēbis tavs deklamē:
maiga kā klozets man āda
kartona kapzeķes
sūdīgas raķetes
latvietis pasaulē dodas
eiropas večuki
stāvus kam svečuki
jāmīl kaut pumpas vien rodas
paklausies ielenīt / ielomīs tevi rīt
kā ielomīs tēvzemi dārgo
viss būs vēl perversāk
sapņos jau vēmiens nāk
Eiropa nesaudzēs vārgos
hitlera sen jau nav
staļinam arī čau
ulmaņa rēgs izkonkurēts
ved nu mūs vadone
kļavlapu madone
pamats tev popkornā mūrēts
rādi kā dzīvot mums
iesim ja labi stums
brauksim ja vagonos vedīs
ar visām ķiņķezām
sterļķiem un bļindažām
Eiropas kapā mūs bedīs
negribu banānus
ne joko onānus
gribu būt viens savos jāņos
Eiropā neiešu
pietiek jau neliešu
puslatviešos pusčemodāņos
librešu spārniņi
vecrīgas kārniņi
redzu jau aizbraucam jumtus
kam humors kam safīri
ņirdz vadošie faķīri
par skumju te viss lai vēl skumtu
kur tu bračka steigsies
brīvība drīz beigsies
būsim visi kopā dziļā dziļā Eiropā
intervija ar ministru (12)
nu godīgi sakot būt godīgam grūti
teiksim tā sacīt var mēģināt jau
bet varbūt starp citu ne vienmēr jau jūti
ka labi tas patiesībā nav
nu godīgi sakot cik es tur ņēmu
protams tā sacīt ne santīmus vien
bet varbūt jau laikus atlikt šo tēmu
kas eiropas standartiem nepiedien
nu godīgi sakot es mīlu šo tautu
nu kaut vai tā sacīt kā deputāts –
lai gan kā lai zinu – ja atkal to šautu
vai patiesībā nebūtu šāvējs kāds
nu nezinu nezinu kā lai to zinu
ir viss kā mēdz sacīt komplicēts –
īstenībā grib tauta lai uzvārdus minu
lai gan... šis pakalpojums nav lēts
nu tomēr teiksim es vārdu sakot
īstenībā piediršu khm.. tematu šo
jo patiesībā man plānots jahtu bij lakot
un patiesība īstenībā garlaiko
nu godīgi sakot vārds jāpauž brīvi
vai nu tādēļ ik žurnālists jānovāc...
nu saprotiet pareizi – saldo dzīvi
tautas dēļ zaudēt takš nebūtu prāts
cik labi mūsu ministram
būt neaizskaramam
