Ežu (Māļu) baznīca
Kristus Debesbraukšanas baznīca Māļos


DIEVA GODAM


1872.gadā celtā Māļu* latviešu pareizticīgo baznīca ir kulta celtne, kas celta Dieva godam. Šogad baznīcai - 135. To cēlis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834 -1891).

Komunisma kults šo dievnamu pārvērta taras pieņemšanas punktā.

Vien astoņu gadu laikā tika radīts eksprezidentes V.V.Freibergas kults. Lai izremontētu mirstīga cilvēka godam likumīgi paredzēto dzīvokli, nauda ir. Pat četri simti piecdesmit tūkstoši seši simti septiņdesmit deviņi lati (Ls 450 679). Arī no to nodokļu maksātāju naudas, kas šo kultu neatbalsta.

Lai izglābtu no bojāejas nemirstīgā Dieva pielūgsmes kultam celto bizantiskās arhitektūras pērli, naudas nav.

Lai Dievam un mums visiem nebūtu skumji, lūdzu, ziedojiet Ls 1, Ls 2, Ls 5, Ls 10, Ls 20, Ls 50, Ls 100 šīs pērles atjaunošanai

Cēsu rajona Skujenes pagasta padomes konta numurs:
LV44UNLA0004000142564
UNLA LV 2X Unibanka
ar norādi "Māļu pareizticīgo baznīcas atjaunošanai".

Cerībā un pateicībā

Līga Dimitere

2007.gada 16.augustā.

P.S. Pievienojumā aicinājums par Māļu baznīcas atjaunošanu (arī foto).

Šai sadaļā būs redzami ziedotāju vārdi un summa. Arī foto un tekstu informācija par atjaunošanas procesu. Tiks izvietota arī informācija par dažādos (vismaz četros) gadalaikos rīkotajām talkām.

* Senāk šīs vietas nosaukums bija Eži.

Mail: nebruks@gmail.com
mob. 26485186
Skype: kaspars_dimiters

Māļu baznīcas centrālā torņa uz jumta sen nokritušais krusts


Pirmais solis - Kosa

Par savējo dēvējam Kosas sv.Nikolaja latviešu pareizticīgo baznīciņu. Tā ir dzīva. Tas nekas, ka tornis tērpies stalažās un atgādina Baikanuras raķeti pirms pacelšanās. Kad pirms gadiem 10 to atklājām, jau tad baznīca mūs sagaidīja kā līgava. Apkārt visas izpostītas, taču Kosas - cēla, jo ar jumtu un līdz pēdējam "darbināta". Protams, pateicoties trim, tad divām un tad vienai tantei, kurām vienīgajām no sirds atmiņas nebija izdzēsies Dievs. Pavisam nesen eņģeļus vaigā skatīt devās pēdējā - Olga Oša. Savulaik viņai pat dziesmiņu sacerēju. Dzejoli vēl nopublicēja rajona "Druviņa".

Manā pirmajā dzeju grāmatā "Krusta skolas grāmatiņa" ir 1994.gada dzejolis - veltījums Zaubes, Nītaures, Kosas un Ežu pareizticīgo baznīcām. Toreiz pat prātā nenāca, ka jau pēc pāris gadiem būs jāpamet Krimulda un jādodas tekstā minētās "ceļa ass" virzienā:

nav

četras baznīcas
uz pamiruša ceļa ass
Dievs bija nolaupījis mani vakardienai
un es atkal jutos mazs

cilvēki mizoja kartupeļus
un zaga elektrību
baznīcas klusēja blakus
Dieva gribu

četras baznīcas
un nevienas tik saplosītas sirds
kas ienirtu kupolu ēnā
un izraudātu līksmu: IR


Nu pagūts dažādi pieskarties gandrīz visiem, taču glābt izdodas divus - Kosas un Māļu (Ežu) dievnamus. Arī Nītaurē paprāvais Kristus Piedzimšanas dievnams atguvās. Daiļkrāsotāja Pētera Ķauķīša dēļ, kas nu jau arī daiļkrāso mūžībā. Tas ir cits stāsts - ļoti, ļoti īsts un zīmīgs. Bet citai reizei.
Kosas sv.Nikolaja baznīca


Sākumā un ču vēlāk

Rosījāmies pa ap Kosas baznīcu un gaidījām. Varbūt Dievs arī Māļu mirstošajai oāzei sūtīs kādus reanimatorus vai traumatologus. Gadi gāja, taču tur nekas nemainījās. Kā baznīca, tā ēkas tās tuvumā stāvēja izmirušas, turpinādamās vien apkārtējo ļaužu atmiņās. Vecākajiem Ežu baznīciņa bija baznīciņa un taras punkts. Jaunākajiem - tikai taras punkts. Vecākajiem draudzes māja bija draudzes māja un veikals. Jaunākajiem - tikai veikals. Līdzīgi varētu turpināt par citām ēkām.

Pirms gadiem 5 Skujenes benzīntankā satiku "tatāru". Tā visi šeit sauc Valēriju, kas savulaik paguva būt arī ļoti jauns un ierasties Latvijā no attiecīga reģiona, lai būtu viss - pat zvaniķis Kosas baznīcā. Pazinu viņu, jo, kad pārnācām no Krimuldas uz Kosu, braukāju ar savu veco Landroveri "Lightweight" uz malkas placi pēc saskaldītas malciņas. Valērijs tur strādāja. Nu, вот. Viņš man saka: "Dimitrij kungs, vai mes nevaret pie jums iet par kalpiem... Mes vis mak... Var ar lopiem stradat... Var meža... Mums nav, kur dzivot... Vairs neka nav..."

It kā metās neērti no tā "par kalpiem". Taču reizē jutos kā eņģelim līdzās - nebiju tādu pazemību no vienkārša veča piedzīvojis. Nepaskaidrošu šo sajūtu smalkāk, tas nav tik vienkārši. Arī vietējie spēka vīri, kas kā nieku spēja mēnesi no vietas džumpīt pāri Bocmaņrāvas Lamanšam, par jēdziena "pazemība" saistīšanu ar Valēriju, tikai laida smailiņiem apzieģelētus alus atraugu burbuļus. Bet es vienalga domāju savādāk.

Pērn iestūrējām Māļu baznīcas pagalmā un visvecākajā no ēkām (ap 150 vismaz) ieraudzījām dzīvību. Tās vārds bija Valērijs un Vija. Viņiem bija laimējies kļūt par kalpiem pašiem sev. Viņi ar lāpstu apstādīja kartupeļu lauku, ar rokas izkapti sapļāva sienu govij, turēja zosis, kas olas dēja dīķa stāvajā krastā, pa kādai ieripinādamas karūsām, ko brīnīties. Viņi sēja Jāņu sieru arī uz Ziemsvētkiem, cienāja mani ar dzeltenajām avenēm (pirmo reizi mūžā) un rādīja sv.Nikolaja ikonu vienā no savām pašķībajām istabiņām. Tā bija nabadzības bagātība. Cilvēki, kam nebija nekā, cienāja mūs ar visu, vadāja pa greizām plēvju mājām, kas smaržoja pēc tomātiem un gurķiem, dāvināja un tirgoja marinējumus, zaptes, visu, visu. Arī lāceņu zapti, pēc kurām, ar kājām turp un tāpat atpakaļ, bija jālāčo vismaz kilīši 15, atpakaļ stibījot vēl ogu kilīšus.

Tā dzīvība "tatāra" izskatā, dzīvot dziņā un latviešiem galīgi neraksturīgajā draudzīgumā Māļu baznīcas pagalmā bija atgriezusies. Arī paguvusi pieskarties baznīcai.

Vijai bija trāpījis kāds braucamrīks. Tā sasitusies, ka vairs nav spējusi pati pārvietoties. Kādā atskārsmes brīdī Valērijs ņem savu sievu un krāmē iekšā tačkā. Kurp vedīsi? Uz izgāztuvi? Nē, Valērijs viņu ved uz baznīcu un saka: "Bučo to, baznīca ir svēta..." Vija bučo ar un kopš tā brīzā atkal staigā. Вот tā.
Valērijs ar dreni pie sava mitekļa Māļu baznīcas oāzē


Sestdiena ne kā citas

Šodien biju nolēmis nez ko sacerēt. Pienāca Līga un saka: "Laižam uz Ežiem." Es protestēju, jo biju nodomājis, ka vispirms brauksim apskatīt brūkošo Zaubes baznīcu, lai novērtētu, kas vēl tajā glābjams, kas patverams Māļu dievanamā. Taču beigās pierunājos.

Braucām caur Pērkoņiem, iekšā gar Dūmkalnu un... Ek, neesmu apguvis apkaimi tā, kā būtu to izdarījis pirms gadiem 20, kad uz šo pusi biju startējis pirmoreiz. No Elkas kalna pakājes baznīcas aprises jau saskatāmas. Vēl pirms pāris nedēļām nebija. Viss bija ieaudzis krūmos un kokos. Valērija un Vijas meita Laura ar savu vīru Saivi bija ņēmušies teicami. Oāzes otrā atklāšanās pasaulei. Arī mazā pagrabeļa jumts uzlikts un akmeņiem velvētā dārzeņu patversme brukt vairs nedraudēs. Taču tas viss sīkums.

Pērn kādā talkā gudri vīri baznīcas lielā torņa nobrukušā sīpola vietu aptina ar zaļu plēvei, tā īsti nenospriegojot. Rudens vēji to viegli sadīrāja un pārvērta zaļos (kā noplukši dabas draugu karogi) lēveros. Galvu zaudējušais torņa kakls atkal atklājās skalošanais un piesnigšanai. Torņa ķīeģeļraksta kupols vēl turējās braši, taču iekšpusē apmetums no tās jau bija atvadījies. Ja šim seno meistaru darbam ļautu salīt vēl vienu sezonu, iespējams, arī ķieģeļi savai solidāraijai kopībai kupolā sacītu: "Šķiramies."

Dēļus dievnama dziļāko brūču pārsiešanai atveda vīrs no tuvējā gatera iepretīm "Ķilkām". Tās ir mana vectēva un viņa radu mājas. Tātad, manu senču puse. Bet par tām - arī īpašs stāsts, un arī citreiz. Pabeidzis pļaut un izzāģēt gaisu ap baznīcu, Saivis bija uzlaidies uz jumta un, spārnus vicinādams, ķēries klāt kupola konservēšanai. Šodien pagaidu mici arī ieraudzījām. Nu, pilnīga Grūzija vai Armēnija, kur līdzīgas formas mices ir visiem dievnamiem. Bizantiskie sīpoli viņiem negaršo. A man garšo viss pareizgatavotais.
Saivis

Armēņu gaumē "tatāra" znota bez sīpola iekonservētais tornis

Saivis ar sievu Lauru un bērniem
Kristapu, Kristeru un Lindu

Klōnūdens mazāk skartais apgabals

Apbalvojuši Saivi ar pelnīto un Valērijam ar sievu Viju par Augusta Jāņu sieru, gurķiem, zaļumiem, krējumu atlīdzinājuši, visi barā (kopā 9 dvēseles) sēdāmies manā 95-tā gada 7iņvietīgajā Discovery un dīzeļojām uz Zaubi, pa ceļam iepērkoties Nītautrē. Katrs kaut ko citu, taču visi kopā - saldējumu.

Iespaids par Zaubi - kā vienmēr. Samērā labs. Asfalts, viss sakārtots. Luterāņu baznīca ar ūdenstorņa tipa torni - čikeniekā. Tā kā jau bija iestājies sesdienas vakars, pie centra publiskās izklaides labierīcībām jau pulcējas nenosakāma vecuma jaunietes, cilvēktiesību normām atbilstošos vienādos jostas vietas gaļas atkailinājumus gaismodamas. Puiši ar cigām un niņņiem līksmā tērziņā arī iešūpojās gaidāms nakts standarta gavilēm. Lauku zēni un zēnaļas (tulk.-meičuki), lai kādos apjomos caur daudzgalvainajiem satelītpūķiem vai tīmekļa kanalizāciju nebūtu uzsūkuši indīvīdu vaibstus izsmērējošo klōnūdeni (no "klōns"-vienāds, tāds pats), tomēr ir mīlīgāk uzlūkojami un vieglāk viens no otra atšķirami kā pilsētnieki. Par to arī Zaubei paldies.

Pareizticīgo baznīcu atradām viegli. Meklējošā skatiena kooordinātes: grausts, gruveši, drupas, vraks...

Par Zaubi un citām brūcēm lūkojiet sadaļā "sāpes krustos".

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments