Pasaka par to kā trīs ticīgi eži Ežos baznīcu uzcēla

Reiz nesenos laikos trīs ticīgi Ežu muižas eži kādā skaidrā un saulainā dienā satikās Elkas kalnā, lūkojās apkārt un brīnījās: re, galdnieka Pētera nams, re, tur lejāk kalēja Kārļa nams, re, pie pašas zilgās tāluma malas ratiņdreijera Jurģa nams... Cilvēku namus viņi manīja, taču nekur nebija manāms Dieva nams.

Trīs ticīgie eži sabozās un nolēma doties uz Rīgu. Bīskapa pili viņi sasniedza naktī. Vārti bija slēgti, taču spraugu kaltajā dzelzs žogā un pils daudzajos pagraba lodziņos netrūka. Tikuši līdz bīskapa guļamistabai, eži sāka skaļi bubināt. Bīskaps pamodās, aizdedza lukturi un brīnījās, no kurienes tam pie gultas trīs adatainas čības. Bīskaps jau gribēja zvanīt zvaniņu un saukt sulaini, taču viena no čībām sāka runāt cilvēku valodā: “Godājamo bīskap, mēs neesam čības, bet trīs ticīgi Ežu muižas eži. Mūsu pusē dzīvo daudz labu cilvēku un visiem viņiem ir savi nami, taču nevienam no tiem prātā neienāk uzcelt namu arī Dievam, kas paklusām bija dziedinājis galdnieka Pētera savainoto roku, no diloņa uzcēlis kalēja Kārļa meitiņu, ratiņdreijerim Jurģim līdzējis atrast skaistu sievu.”

Par bezpajumtnieka Dieva labajiem darbiem trīs ticīgie eži bīskapam stāstīja līdz pat rīta gaismai. Pirmajiem saulstariem iespīdot logā, bīskaps iekāpa savās īstajās čībās un piegāja pie lādītes, kas izskatījās kā maza baznīciņa, paņēma to un sniedza saviem adatainajiem viesiem: “To es jums dāvinu. Tādas baznīciņas nav nekur pasaulē. Tādam jāizskatās arī jūsu dievnamam. Šī baznīciņa ir arī lādīte, pilna ar tik zelta gabaliem, cik vajadzīgi, lai arī jūsu pusē Dievam būtu savs nams.”

Kad dievnams Ežos bija uzcelts, cilvēki sāka brīnīties, kā viņu tik mazajai baznīciņai gadījušies veseli seši torņi. Brīnījās arī par to, ka sākuši sešreiz labāk dzīvot. Sešreiz vairāk laimes bijis ģimenēs. Gandrīz katrā bijis pa sešiem bērniem. Pat dzērājs Anšupaps sācis sešreiz mazāk dzert, bet no dzimšanas dumjais Ķempis nez kā no galvas sācis lasīt ne tikai svētos psalmus, bet arī reizrēķinu.

Kādu dienu varu visā apkaimē pārņēmis neticīgais Tarass, kam svarīgāka par visu bijusi jebkādu pudeļu iztukšošana un vākšana. Skaistajā Ežu dievnamā Tarass ierīkoja taras punktu. Vietā, kur veselu gadsimtu ļaudis nodeva savus grēkus, nu varēja nodot tikai pudeles. Laimes atkal kļuva sešreiz mazāk, sešreiz mazāk dzima bērnu, Anšupapa mazdēls sāka dzert vairāk par savu vectēvu, Ķempja mazmeita skolotāja pārmācījās un kļuva dumjāka par veco Ķempi.

Trīs ticīgie eži nolēma, ka jābrauc pie paša Dieva, kurš, pametis taras punktu, bij atgriezies debesīs. Sakāpuši bīskapa reiz dāvātajā baznīciņas lādītē, eži pārmeta trīs krustus un uzbrauca debesīs.

Pēc kāda laika Tarass nomira un Ežu muižā Dievs atkal varēja atgriezties. Taču visi viņu bija aizmirsuši un par brūkošo baznīciņu nelikās ne zinis. Reiz kāds tatārs ielika ķerrā savu sievu, kura pēc avārijas nevarēja pastaigāt. Pievedis pie brūkošās baznīciņas, viņš tai pavēlēja: “Lūdz Dievu, bučo to, šis nams ir svēts!” Sieva tā arī izdarīja un no ķerras izkāpa pati. Kas to uzzināja, sāka slavēt Dievu un viņa namu atkal atjaunot.

Tā Dievs ežu lūgšanos bija uzklausījis, nemaz nedusmodams, ka ļaudis tai pusē Viņa baznīcu dēvē par “ežu debessbraukšanas baznīcu”. Jo trīs ticīgie eži tiešām pie viņa debesīs bija uzbraukuši un joprojām tajās dzīvo. Kopā ar viņiem tur dzīvo arī tas bīskaps, ko eži bija Rīgā apciemojuši. Bet eņģeļi ticīgos ežus jokodami mīlēja saukāt par bīskapa čībām, jo tikai baznīcas celšanu dēļ Dievs bīskapam bija ļāvis ieiet svētajā mūžībā.



• • •

Dieva Dēla dzimšansdienai un trīs ticīgo ežu pagodināšanai Ežu* (jeb Māļu) debessbraukšanas baznīciņā šogad pēc daudziem daudziem gadiem 24.decembrī deviņos (jeb 21) vakarā visi Dieva draugi un ticīgo ežu novadnieki laipni aicināti uz klusu un svinīgu sabūšanu kopā ar Dieva Dēlu Betlēmē, eglītēm, sveču gaismiņām un lūgšanu skaņām. Un tas nebūt nebūs vienīgais vakars vai diena tādai kopā būšanai ar Dievu. Betlēmīti Ežu (jeb Māļu) seštornīgajā baznīciņā varēs apciemot ik dienu, ik nakti, līdz pat 2008.gada 14.janvārim, kas pēc vecā ticīgo ežu kalendāra ir Jaungada priekšvakars.

Ticīgo ežu pēctecis Kaspars Dimiters

* Eži – vietas nosaukums, kas nu saucas Māļi un ir atrodams Cēsu rajona Skujenes pagastā Mālpils –Alauksta ceļa malā.


tālr. 26485186
nebruks@gmail.com


Liela šīs ikonas reprodukcija arī būs neparastās Betlēmītes centrā. Jaunā Derībā rakstīts, ka mums tiek pasludināts liels prieks par Pestītāja dzimšanu.

Es gribu šim lielam priekam klāt piesludināt mūsu mazo prieku par Betlēmītes dzimšanu bijušajā taras punktā. Ticu, ka tā ir zīme šīs brīnumainās baznīciņas atdzimšanai.

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments