Saruna ar karkasu
Zaubes dievnamā reiz kalpoja mans draugs virspriesteris Jānis Kalniņš. Viņam ir labs gabals par Zaubes Mariju, kurai zobi arī 90 gadu vecumā stāvēja ierindā kā izlases zaldāti. Pateicoties viņai, Dieva baznīca bija vajadzīga ne tikai visu rangu un kategoriju pofigistiem, demolētājiem vai baznīcu kanonisko zemju lieltirgotājiem. Kā Dievs glāba Marijas tanti, tā Marijas tante glāba dievnamu. Pa lūgšanu cieši iemīto taciņu aizgāja Marijas tante un līdzi tai sāka posties arī dievnams.

Ložņādams ar mazpikseļainu mirkļu iemūžinātāju ap par Marijas zobiem stiprākam laika zobam pamesto "dieva kaulu", uz savēlušos zāļu mudžekļos iemītas takas sastapu no līdzāsesošā cilvēknama kātojošu sievišķa izskata locekli, kas kaut kādā maisā uz kaut kurieni kaut ko stibīja. Ieraugot mani drosmīgi bradājam ap vietējiem tik pierastā dievnama "spitālīgo viepli", sievišķais loceklis man raidīja brīdinošu signālu: "Uzmanieties, te zālēs ir čūskas." Pat ne drusku nesabijies, atbildēju: "Latvijā no odžu kodumiem vēl neviens nav nomiris." Sievišķais loceklis, savukārt: "Te ložņā glodenes." Es: "Bet tās taču nekož." Loceklis: "Slapjā laikā tās kļūst indīgas." Nospriedis, ka notiekošais ir garīga parādība, sirsniņai ļāvu nodvesties "Kungs, apžēlojies" un bradāju pa indīgo glodeņu galvām tālāk, īpašu mirkli veltīdams plastmasas piknika krēslu un galdiņa mūžīgai svaigajam standartkomplektam un skaisti nosprāgušajiem Žigulim un Ņivai vien pāris soļus no dievnama.

Iegājis dievnama ēkas būtibā, pēc pirmās izelpas viss kļuva skaidrs. Vēl mazliet un iegāzīsies griesti. To konstrukcijas, aplūkotas no bēniņu līmeņa, atgādināja sena karakuģa masīvo ribu kurvi. Arī zvanu tornim jau noplosīta bleķa cepure. Vienīgais, kas saglabājis savu karkasu cerīgas nākotnes sapnim, bija ikonostass. Protams, sen bez ikonām.

Piegāju tam tuvāk un pačukstēju: "Ko tu gribi? Ko tu te vēl stāvi?" Ikonostasta karkass, trūdošo griestu praulu piebirušā balsī atsēca: "Izglāb vismaz mani, vecais. Un čomaku zvanu, tur, galus atdevušajā tornī." Ievaidējos es, ievaidējās ikonostass. Pieklājības pēc vēl pavaicāju: "Kas ir?" Šis nopūzdamies: "Krustos sāp."









« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments