Mans tētis, man sveši bet tuvi tēli. Un es.

Tas ir mans tētis Arturs Dimiters,
kad viņam vēl nebija 20.
Ču mazāk, kā manam dēlam Jēkabam.
Viņam bija mazs sārtbrūns kartona blociņš,
kurā viņš ierakstīja savus dzejoļus.
Lūk, viens pantiņš no tā, rakstīts 1938.gadā:

Es jūtos kā vēja lapa,
Kas nesta no viesuļa tiek.
Tā samīta, dubļaina tapa -
Kas tev uz to skatīties liek?


Bija laikmets, kad bija sejas
Viņi nepōzē. Viņus tā nolika fotogrāfs. Fotogrāfēt toreiz nozīmēja mazliet eskplodēt. Tas bija neparasts, satraucošs brīdis. Visi kopā mazliet eksplodēja. Pacēlās gaisā. Bija tuvāk debesīm, zemē tikai atspoguļojoties. To var redzēt viņu sejās.




Bet mīlestība mierīgi var būt arī dzeltena
to var pateikt / gan pēc ūsām / gan pēc copes /gan pēc tā kā viņi sēž / kā pieceļas un iet / var pateikt pat nākotnē neredzamo / kā viņi viens par otru krīt
           


Te pagaidām trenējos. Bilžu man ir vairāki tūkstoši.
Jāsaņemas un jāsāk izvēlēties.
Ar šo esošo personu demonstrēšanu gribu teikt,
ka bildes, neatkarīgi no uz tām attēlotajām personām,
tauriņiem, puķēm, pudelēm, kamieļiem vai citām 
zem saules bijušām un esošam, nebijušām un neesošām lietām vai būtnēm, ir brīvi eksistējošas parādības. 

Tā es varētu muldēt vēl un vēl...

Tātad, bildes būs.

Kaspars

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments