Tīra ūdens malks 23 minūšu garumā

Dokumentālā filma Jurītis apliecina “piekautas” dvēseles spēju pacelties virs drupām

Mārīte SKUDRA, Kultūras Forums, 2008.g., nr 4

“Vai tu zini, kas ir iesācēja veiksme?” reiz man jautāja brālis, kas ir pieredzējis makšķernieks. Un mazliet vienkāršākiem vārdiem pats arī atbildēja: “Tev vēl nav nekādas saprašanas un arī profesionāls spinings tev nav, bet, ja tev ir dedzīga vēlēšanās, maikstes galā iesiets striķis ar āķi un ēsma, tad ļoti iespējams, ka tu izvilksi lielo lomu.”

Šāda naiva (labā nozīmē) un bez aizspriedumiem radoša pieeja raksturīga arī Jēkaba Dimitera pirmajai dokumentālajai filmai Jurītis. Kā vēstī filmas apakšvirsraksts, tas ir “patiess stāsts par naivistu”, kas kino valodā iemūžināts 2004. gadā, kad J. Dimiters sāka studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Pagājušā gada 31. augustā – filmas varoņa, mākslinieka Jura Mihela jeb Jurīša 46. dzimšanas dienā – Latvijas Naivās mākslas muzejā, Andrejsalā, filma piedzīvoja DVD izdošanas svētkus. Turpat, Andrejsalā, naivās mākslas skatē ir bijuši izstādīti arī Jurīša darbi, kuru skaits tiecas līdz zvaigžņu bezgalībai.

Pirms nedēļas man bija gods satikt Jurīti un būt par liecinieci pāris stundām viņa dzīvē. Tās bija ne mazāk spilgtas kā viņa dienu plūdums krāsainajā filmā un arī atmiņā nofiksējās līdzīgi kā kontrastējošie melnbaltie fotokadri filmā. Bet šoreiz tikai par to, kas filmā.

Stāsts sākas ar pāris lappusēm Jurīša biogrāfijā, kas jau kopš dzimšanas ir iekrāsotas melnas. Sevišķi kādas piektdienas vakars, “kad mazais Jurītis savā nolupušajā gultiņā saldi gulēja” un “jau nez kuro reiz mājās pārnāca piedzēries Jurīša patēvs, daudz neko negaidīdams piegāja pie gulošā Jurīša, aiz kājām to sagrābis, izvilka no gultiņas un sāka dauzīt pret istabas sienu. Visstiprāk cieš galva, ārsti saka, ka neizdzīvos, tomēr atmostas”.

Atmošanos, kas 90. gadu sākumā Jurīša dzīvē notiek vēlreiz, filmā ieskandina dzidrs baznīcas zvans. Jurītis skrien pa pļavu klavieru pavadījumā. Tas ir viņš, kas spēlē šo melodiju, un stāsta, ka jau kopš bērnības sācis gleznot. Kādreiz viņš zīmējis visu ko, bet kopš Krimuldas Krusta skolas laika – pārsvarā pareizticīgo baznīcas. Iztēlotas un īstas tās top pazemīgā veidā kā “bērnišķā māksla” – ar guaša krāsām uz kartona. Gleznodams filmā viņš arī deklamē paša sacerētu dzeju, jūsmo par džipiem un runā par mīlestību.

Bet pirms šīs “otrās atmošanās” ir bijis darbs cūku fermā Krāslavas rajonā, kur Jurīti skārusi “riebīga slimība”, mitināšanās kopā ar māti un vēl četriem viņas bērniem Inčukalna būdiņā un tad jau minētais Krusta skolas periods, kad Jurītis kļuvis ticīgs. Viņa ticību filmā ilustrēta smeldzīgi skaistos un simboliskos kadros – zaļas un mirdzošas acis, tumša, cirtaina galva, kas noliekta krusta priekšā, lūpas, kas skūpstot baznīcas mūrus, it kā saplūst ar tiem, pārkrustīšanās pirms ieniršanas ezerā...

“Aizmigt un tad atmosties/ sirds pārvērtīsies par mazu/ asins lāsīti/ uz Dieva skropstas/ skaidru un neaptraipītu” – šie filmas tituldziesmas Uz Dieva skropstas vārdi lieliski saskan gan ar Jurīša stāstu, gan ar filmas būtību. Filma ir vienkārša un spirdzinoša kā tīra ūdens malks 23 minūšu garumā. Tā apliecina “piekautas” dvēseles spēju pacelties virs drupām.

Un vēl. Par dokumentālās filmas Jurītis “budžetu” vēstī aizkustinoši beigu titri, ko noteikti ir vērts izlasīt: “Paldies Jurītim par atklātību, Jurijam par montāžas studiju, Armandam no Hansa Medias par kameru, manai sievai un meitiņai par sirds siltumu un Jānim par statīvu un baterijām.” 

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments