Jurītis (no A.Manfeldes romāna 'Adata')

Ieeju baznīcā, bet tur, pašā vidū uz altārtelpas sliekšņa, nometies uz ceļiem, kāds cilvēks melnās drēbēs. Saburzīts uzvalks, mati ērkulī. Viņš atskatās, pamana mani un uzsmaida. Tik ļoti priecīgi, kā bērns.

Dieva dots cilvēciņš. Jurītis līdzīgs putnam. Izspūrušam kovārnim vai bēniņu balodim. Viņš paliek komūnā uz dzīvi. Visas krāsnis klaudz un malkas klēpji gar logiem šūpojas milzīgi. Jurītis mazs un priecīgs kā rūķis, nes mums siltumu. Nu viņam katru dienu ir kaut kas ēdams. Ne tā kā līdz šim, kad dienām gaidījis pie vārtiņiem, kad kāds maizes kukulīti atmetīs. Viss viņam garšo, bet it sevišķi arbūzi. Tos viņš nograuž ar visu sārteno baltumu, līdz pašam zaļumam. Zaļmelnā arbūzšķēle bēdīgi šūpojas kā pūķa izrobots pusmēness. Un reņģes viņš ēd ar visām galvām. To nu es nevaru noskatīties. Pazūd mutē pēc saullēkta mirdzošās, kā rūcošā krāsnī pagales - viena, otra, trešā. Jautāju Jurītim, ko gan viņš agrāk darījis. Esot bijis pats labākais maratonskrējējs, zirgu kopējs un lauku saimniekotājs, bez viņa kolhozs tu - tūū!

Nu jau Jurītis atkopies. Melns un graciozs kā kurdu bēglis. Kad priecājas, vicina rokas kā spārnus, smej un bužina kuplo bārdu. Kurpītes viņam smailas un stāja kā stārķim uz pašas ligzdas malas.

Reiz samiegojusies un īgna braucu uz skolu. Skatos - kas tad tas. Jurītis drošā solī iet, neskatās ne pa labi, ne kreisi. Ne reklāmu košajos smaidos, ne cilvēku domīgajās sejās. Jurītis iet! Un visa Rīga viņam ka tepiķītis pie kājām ritinājas. Es izskrienu no tramvaja. Viņš apsveic mani astotajā martā. Uzdāvina divas šokolādes konfektes. Kabatā saķepušas, mīkstas un tik pat garšīgas kā bērnībā.

Andra Manfelde, krustaskolniece,
fragments no autobiogrāfiskā romāna 'Adata'


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments