Profesionāļi par naivistu

Džemma Skulme
gleznotāja:

Ja mēs sastopamies ar mākslas brīnumu, tad dažkārt izskan – 99% talanta un 1% darba. Jurītim ir Dieva dots talants. Viņa mākslas spēks ir pilnīgi netradicionāla, bet sava patiesā izjūta. Šī izjūta diktē viņam rīkoties ar saviem mākslas līdzekļiem tā un tikai tā, un tas pārliecina savā ziņā absolūti un godīgi.


Marija Kačalova
mākslas zinātniece:

Jura Mihela naivā (šā vārda vislabākā nozīmē) pasaules uztvere, bagātā fantāzija, formu dažādība, spilgtais dekoratīvisms, brīvs no jebkādas “skolas”, drošs, liekas pat pārdrošs krāsu salikums – pauž līksmi un gaišu, pacilājošu prieku par dabas un arhitektūras skaistumu un harmoniju.


Aivars Leitis
mākslas zinātnieks
(raksts publicēts mākslas žurnālā 'Studija'):

Gleznot, lai pateiktos

Līdz neprātam aizraujošu un krāsainu ceļojumu robusto formu pasaulē piedāvā Jura Mihela nepretenciozo un naivi sirsnīgo gleznu izstāde. 1961. gada augustā Jelgavā dzimušais Juris Mihels gleznot sācis tikai 1995. gadā.
Gleznas savā krāsainībā fascinē kā burvīga sapņa vīzija. Kā jau naivajā mākslā nereti mēdz būt, blakus ir skaistais un patiesais – iespējams, tāpēc darbos ir kaut kas tik ļotin ēterisks, ka likteņa doto neveiklību un nevarību nomaina pārliecība par cilvēku, kas, par spīti visām garīgajām un fiziskajām nelaimēm, ir atradis sevi, instinktīvi gleznojot, un ir pārliecināts par gleznotā nozīmīgumu un nepieciešamību. Autors, gleznojot baznīcas, slavē Dievu, pateicas Viņam. Šķiet, tāpēc visas gleznas ir ļoti krāsainas. Spilgtos toņos gleznotās pareizticīgo baznīcas pārliecina ar robusto un nepareizo, bet godīgo arhitektūras formu traktējumu un aicina aizdomāties par cilvēka dzīvi un likteni. Šīs ir gleznas, kas neapgrūtina un nesāpina, tās gluži vienkārši aicina ieskatīties. Spilgtajās gleznās valda bezperspektīvas telpa un robustajās formās nav realitātē eksistējošo laikazoba pārmaiņu. Viss ir krāsains un jautrs, kā tikko celts un svaigi krāsots. Droši vien var apgalvot, ka Juris Mihels glezno savai labsajūtai un noskaņojumam, jo viņš vadās pēc tā, ka skaistais ir vajadzīgs. Un skaistais vienmēr ir košs. Kā skaists un mirdzošs sapnis, kas apbur.
Krāsās tieši un nepārprotami atklājas mākslinieka izjūtu pasaule. Šķiet, ka gleznojot baznīcas, viņš instinktīvi rod patvērumu (un varbūt glābiņu). Jura Mihela gleznotajā pasaulē nekas neiet uz galu, viss ir optimistiski krāšņs, un tieši tāda māksla ir vajadzīga sevis, savas dvēseles ārstēšanai. Augsto jūtu intensitāti uzsver krāszieda kontrasti – balts sniegs, sarkana baznīca ar ziliem sīpolveida kupoliem un tumšzilas debesis dzeltenzaļu mēnesi un zvaigznēm. Tas rada iespaidu, ka naivi brīnumainā gleznu pasaule ir stipra un spēj stāties pretī dzīves smagumam. 


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments