Naivisms kapitālisma būvlaukumā jeb 'trīsdzimeņsalas' svētki

21.augustā manai mammai un vecākajam dēlam (Vijai Atmanei un Jēkabam Dimiteram) 'izpildījās' 100 (78 + 22). Šo apaļo jubileju atzīmējām līdzās Čira valstībai pie Cēsīm Ligitas Norītes mājīgajā un glītajā pansijā. Bet par to citreiz un citviet. Varbūt.

Naivistam Jurītim (Jurim Mihelam) 31.augustā 'izpildijās' tikai 46. Pirms 10 gadiem Jurīša dzimeni dancojām Kosas vecajā Magazīnā - ne ta noliktavā, ne ta klētī. Graudu kodinātavas baseina bedrei pāri uzbūvējām skatuvīti, noārdījām padomju laiku graudu gaņģus, arkoto akmens ēku pārtaisot par ezerkrasta klubiņu. Es tēloju dīdžeju un, pamīšus ar atskaņoto muzonu, atbilstoši lomai pa brīžam atskaņojos arī pats. Jurītis visas vietējās ex un de facto džuses nodancināja līdz ikru spazmām. Virpuļot līdzēja arī karstvīns, kas, kā zināms, galvā un 'vados' turpina mest cilpas arī pēc mierā likšanās.

Kosa ir vieta, kur līdzās Kosas ezeram bijām apmetušies pēc 'exodus' no Krimuldas, naivistu cerībā uzburot vīziju, ka Krusta skola turpināsies tur. Taču pēc pirmo nedēļu atelpas mūsu ķermeņi un smadzenes saprata, ka esam tā nodzinušies, ka pēdējais brīdis sākt rehabilitāciju pašiem. No turienes vēlāk pārcēlāmies dziļāk mežā, tālāk no vistuvākajiem, proti, cilvēkiem, - uz Uplejām, kur dzīvojamies joprojām. Te tad arī Jurītim izdevies sagleznot savu bildīšu 'milleniumus' un te tad arī ar tādu pat kameru, ar kādu Ansis Epners iemūžināja savus pēdējos soļus šai saulē, Jēkabs savā pirmo filmēšanas alku naivumā iemūžināja Jurīti. Ielēja bākā degvielu par Ls 4, ieradās un uzfilmēja. 'Low budget' filma pārākajā pakāpē. Tas notika 2004.gadā.

Tikko jau Jurītis bija noplivinājis savu bārdu Andrejostas naivistu izstādes atklāšanā, taču tieši šī Aivara Leiša dzemdināta ekspozīcija iedvesmoja mūs arī par Jēkaba filmas DVD vēršanas vietu izvēlēties Andrejostas naivistu galeriju. Ne jau kandžas aparāta dēļ, jo Jurītim garšo tikai kagors. Viņš to lieto ļoti reti, parasti pa kluso un zāļu devās. Bez jokiem. Pamēģiniet paši, 2 vai 3 mēnešu vecumā aiz kājām paķerti un līdz bezsamaņai dauzīti ar galvu pret sienu, paaugties un pilnīgi iztikt bez kagora. Jurītim bieži sāp galva. Un viņš nekad nemelo (ne-kad). Ja ticam Klāvam Elsbergam, analgīns ir rūgts kā dzīve. Bet Jurītim dzīves analgīna bijis līdz nojukšanai par daudz, tālab priekšroku viņš dod kagoram, kas ir salds kā sapnis. Tāpēc arī filmas DVD pirmizrādīšanas laikā naivistu galerijas kandžas aparāts palika mēms un auksts, taču kagoram bija atļauts Jurīša sapņu siltumu padalīt uz klātesošo dažāda vecuma nimbus nēsājošajām galviņām.

Andrejostā bija arī fotogrāfi. Tā bija vien no zonām, ko iemūžināt traucās pasākuma "Viena diena Latvijā" fotoaģenti. Kā tāds puika mūsu pulkā ienesās arī fotoUzņēmējs Viesturs Koziols (tautā dēvēts par Otro Kultūrkapitāla Fondu). Pateicoties viņa naivismam, mūsu dzimtai izdevies pasaulē laist gan balāžu, gan dzeju krājumus (arī šo manu webu). Bet knipsēja arī citi foto meistari un kniksēja žurnālistes. Visdzīvāk ņēmās Ieva Valtere no VZ. Pagodināt 'zaļā' debitanta Jēkaba uzdrošināšanos no Dreiliņiem Andrejostup bija atceļojusi arī latviešu dokumentālā kino celmlaužu viena no pēdējām ierindniecēm Laima Žurgina.

Sākām ar Jēkaba filmu 'Jurītis'. Tad Jēkabs nodziedāja filmas dziesmu, Stefans nolasīja divus savus jaunākos dzejoļus un es kaut ko mēģināju pateikt. Šai reizē nedziedāju un nedeklamēju, jo biju sevi paredzējis tikai kā fonu - mājas lapu, uz kuras ieraugās visi tai piederīgie. Pēc tam, skanot vienai no manām pirms 10 gadiem rakstītajām krievu balādēm, Līga uzlūdza Jurīti uz danci. Tad atkal es kaut ko mēģināju vēstīt, pieminot Līgas ieguldījumu mūsu ģimenes 'softproduktu' izdošanā. Minēju arī savu krievu albumu, kas tā arī 10 gadu laikā palicis savā demo kondīcijā, lai gan bija paredzēts kā dāvana mātei viņas 70 gadu jubilejā. Taču notika kārtējais Līgas sagatavotais triks. No azotes laukā tika vilkts pārsteigums - pieminētā krievu albuma svaigs CD 'koka' vākos un klasiski smuku mammas bildi uz vāka, vēl smukākām vīdot albuma iekšpusē.

Kājās jau noturējos. Pat izdevās neizrādīt, ka grīļojos. It kā pat nekādas spazmas nejutu, tomēr jutu, ka smadzenes ieklepojas. Ja es varētu kādam pastāstīt, ko šīs krievu balādes man bija maksājušas! Jau Kosas ezera krastā sēdēdams, sāku sērīgi vilkt kaut ko par 'skuku', 'vodku' un kāpostiem. Tāpat, trenējos. Tad izvikās jau garāks teksts, tad cits, tad jau ar ģitāras nesienu apakšā. Tā dažu mēnešu laikā mistiski izlija 11 balādes. Teksti, protams, bija rakstīti ne jau krievieša krievu valodā, bet manā, latvieša krievu mēlē. Ar visām negramatikām, jo rakstīju tā, kā man izdziedājās ērtāk. Tad visu tekstu paku nodevu koriģēt nu jau slavenajam un 'orbitālajam' dzejas kuģim Sergejam Timofejevam. Dienā, kad saņēmu no viņa savu tekstu korektūru un ieslidināju auto 'bardaciņā', šo datu nesēju jeb manu auto pie Lauvas nama nozaga. Vēlāk sekoja vēl pāris korektūru, gan mīkstāku, gan stingrāku, taču arī tās kaut kā izčabēja. Siguldas skaņu studijā biju jau sācis ieskaņot balāžu mūziku. Bet tas atkal ir cits stāsts, ne tik naivs, kāds piedienētos Jurīša filmas sakaram. Vārdu sakot, tika ierakstīts pavadījumu puspabeigts un pat lāgā nesamiksēts variants, kam virsū sadziedāju pagaidu versijas, izmantodams savus nelabojamos krievu tekstus.

Gāja gadi un jutu, ka šī albuma liktenis laikam ir izlemts - aizmirstība lēni brūkošās CD matricās. Taču, lūk, mana neprātīgā sieva man to pasniedz kā oficiāli izdotu albumu. Ko nu? Un pēkšņi es atceros, ko pēc kāda bardu tēmai veltīta krievu raidījuma pāris manu atskaņoto balāžu sakarā reiz sacīja radio PIK dīdžejs (vārdu neatceros). Apmēram tā: da nafig Tev to visu labot un censties, tāpat nenoslēpsi, ka neesi krievs, turklāt mums ir daudz eksotiskāk klausīties, kā tu tur mokies un kā tev tas sanāk...

Tā vienā paņēmienā tika nosvinēta Jēkaba filmas, Jurīša un mana krievu albuma «Родная кровь» dzimšanas dienas.







Šo bilžu grupu iemūžojusi mūsu draugs un krustaskolniece Marita Pērkone


Un te Jurīša DVD vāki...

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments