cīsiņu buķete

• • •
meitene uz sliekšņa izlej pēdējo sulu. bizēs šūpojas durvju aplodas un zibeņi tālumu pārvērš tapetēs. viņas vecāki stāv uz virtuves sliedēm un akvārijā mērc bojas. meitenes kuģis ir viņas krūtis. pažobeles pilnas veciem izlūkiem. omammas ragaviņas adītiem propelleriem un vectēva zobiem izšūta kārbiņa. meitenei jāsper pirmais solis pasaulē. tās radīšana tuvojas. reklāmas stendu šedevri jau liesmo. gaidāmo asiņu iedvesmoti pulcējas meitenes likteņa pircēji. viņa iet. pa stikla kalna nogāzi lejup. meitenes nākotne jau sen ir viņu rokās. kā zudušu dzīvības līniju ar flomasteru izceltās rētas.

• • •
lai parunātu, ir jāatgrūžas no krasta. sauļu kārbās vizinās pegazi. nāras cepas uz mamutu ilkņiem. makšķernieki darina krustus. polietilēna viļņos stāv dzeltens kuģis un sūkā mastu. miljonārs asfaltā lej zvanu. viņa sarkofagam ir nozagts noass. helikopters knābī nes olīvzaru. visu sugu dzīvnieki pulcējas dziesmu svētkiem. tepat ostmalā. pat kukaiņi un alvas teroristi glauda deputātu noripojušās galvas. pasaules gals laimīgi ir garām.

• • •
cīsiņu buķete un mazs mandarīnu saksofons. vieglā atmosfērā pacēlušās puķainas kleitas. zīda magoņu šķēlītes siekalu želejā. sarmotas vārpas vai skropstu kokaīna slotiņas. ar lūpām skuķi ir žigli un piesūcas biroju stikliem. karsts. serveru uzraugs ar mutautiņu noslauka sasvīdušo galvu no pleciem. man vairs negribas piederēt tavām domām. izlejam pēdējās smadzenes un mūžīgi ejam viens pie otra ciemos. tu man šovakar iemācīji tās pierakstīt: visas cilvēku apdzīvotās telpas ir kafejnīcas.

• • •
mēs izgaiņājam miera vētras un apturam klusuma viļņus. mēs negribam būt laimīgi vai ieslodzīti brīvībā. visas robežas uz nemieru ir vaļā un dzejnieki ir pirmie kontrabandisti. piekukuļoti muitnieki transportē dzeju batoniņus. pierobeža jau ir saindēta un normāliem cilvēkiem tur nav iespējams dzīvot. psihiatri rīko izklaides braucienus mazo avotu zemūdenēs. tērvetē atrasta padzīvojusi amfībija, kas pareizi prot izrunāt vārdu «berlīne». šosestdien brauksim pie viņas. ēdīsim kādas dzejnieka mātes asarās vārītus dūraiņus.

• • •
kad es pamodīšos, būs palikuši tikai austrumu gudrie. spilves lidostā gulēs bez izpletņiem sakrituši rietumu stulbeņi un varonīgi klusēs. līderu kursus vadīs sienāži un dažas vaboles. dispečeres saulē izkaltusī mūmija man atgādinās pionieru vadītāju. es paklausīgi noplūkšu flokša trompetīti un pūtīšu trauksmi. atlidos samiegojies bumbvedējs un nometīs saviem miroņiem maisu analgīna.

• • •
noklepojas enkurs un cikāžu plīvurs pārklāj sievietes blondo jumtu. stūrmanis guļ viņas kreisajā ausī. kapteinis labajā šūpo veco auskaru. svītrainais pienaceļš kārtojas sakrālās rindiņās. Tēvs cep marmora olu un rauj mīlestību turp. zobu pēc zoba. mēles pūķis sapinas absolūtajās nullēs un nopland zilā milža nepamanīts. uz blondā jumta nokārtojas baktēriju koris un izplūst sīkās tercu peļķītēs. daļējā visuma pionieri piedzeras un ir laimīgi. pat vairojas, tikai nekas nepaliek lielāks.

• • •
modīšos un pielūgšu. nenolasāmā solī tuvošos ābecei. skolotājs zīdīs karameļu stabuli. skābekļa krūts pietūks par pilsētnieku māti. katedrāles tornis nolieksies lakt silto ķēves kundzes pienu. prezidentes jāta koka leguāna piestās kanālmalā. pīles rotaļāsies ar bērnu zvīņām. tie reizēm uzpeldēs, taču vecāki tos vairs nepamanīs. baložu valodā «dzīvot» nozīmē ubagot mieram.

• • •
es nožēloju. piedod, vēl kārklos augošo stabulīt. pilna krastmala nākotnes ganiņu mūzikas. man ir mazais vectēva dūcīts. un es arī gribu būt pāršķelts kā viņš. ar vienu absolūti laimīgu pusi un ar otru absolūti nevainīgu pusi. kā ziemas sienāzis, kam ir cieta ūdens spārni un sasaluša atvara klusuma dūdas. mēs dejojam tajā virpulī un pie sevis, ombut, dziedam: aiziet latvieši, atstājot savu priekškāju pēdas.

• • •
piena vezuva nokrišņi. ragu platmalē peldas skolotāja. āķiem līdzīgās kājas kampj zemūdens dzeguzes. viņas pareizajām kustībām seko kurkuļu komati. vīrs uz bērnības emkas vientuļi rokas krastā. «te kaut kur izkrita mana māte». pieglaudies antīkām alus pudelēm, viņš piever acis, ausis, nāsis, muti. pēc 10 minūtēm skolēni pamana, ka cilvēka vairs nav. skumju applausu šalkās mostas sēru lenteņi. paķēris izrakto muteri, skolotājas vīrs laimīgi pazūd mākoņos. gaistošās emkas izpūtēji atgādina izplūdes vāzes.

• • •
es nekad nestaigāšu pa montāles virvēm. tās rotās latviešu mērkaķi un ilgu adatiņas. lagūnās vai atkritumu jūrās pūs jahtas. jaunu princešu izredzētie degunradži karāsies sniegbaltītes šlipsē vai 7 rūķu peldbiksēs. digitālās avīzēs tinušies žurnālisti noslīks savā norītajā tintē. iestāsies medus laikmets. ciparu mēlītes nolaizīs pēdējo sāli un jēgu no kardinālu deniņiem. pilniem klēpjiem sapirktu bērneļu, padres mals neticības apliecību un skaitīs tītarus. tikai mākoņi korsetēs un pensionāri krosenēs skaitīs dzejolīšus bērniem: mēs jums keksu, jūs mums seksu.

• • •
miris svētais.
laiks smaržo pēc nelaiķa.
nelaiķis pēc avenēm.

2007.novembris

« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments