spuldzes grēksūdze

ar acīm pavadīta nabaga dziesma

tas ka ir tā kā ir
un tu ej starp sliedēm
tikai savas ēnas nests
tas ka tramvajs vairs nenāks
un tuvu galapunktam
būs jāmetas zem dzeltenā mēness
ir normāli

tā notriekts
tu kādu brīdi gulēsi
kā nositusies zvaigzne
un domāsi:
varbūt mani kāds redzēja
mirdzošu kā nazis švīku
un iedomājās ko labu

kad atdzīvosies cilvēki
un tramvaji tos izvadās
pa mīlestības kapsētām
līdz nākamai naktij
arī tu izdzīvosi kā miris
uzkvēlinādams pa uzietam izsmēķim
savu bērnu vietā veiksmi vēlēdams kaķiem

tuvāk pusnaktij tu vārds vārdā atcerēsies
vēl zem savas mātes sirds dzirdēto
un plaukstā aijādams
pelējušu maizes galiņu
trijatā ar sliedēm
bezgalībai atkal pieliksi
dzeltenu punktu

6.02.2005 uplejās

vārdi vārdi

būtu labāk nokratījis tos no manuskripta
sabēris plaukstā kā maizes drupačas
un apēdis pats
ar tīro lapu kā salveti noslaucījis muti
un bridis dziļāk māras dīķī
vismaz līdz ojāra vācieša jostas vietai

30.01.2005 uplejās


spuldzes grēksūdze

es zinu tās ir nesavienojamas lietas
kā pa kailam vadam katrā dūrē
dzirksteļojot varžu lēktos piebrēktiem kārkliem
patiesības gliemežiem vēstot melīgām praulu lūpām
par tavu krūšu bruņcepuru virsotnēm
alpīnists mēness vienmēr tajās lauž pusi kakla
otru atstājot sērdzīgajiem un tulkiem

ziemeļu dzeloņzvaigzne uzaust dzintara ķiverē
lai partizāņu vēderiem nolīstie līdumi balotu kā ogles
es tikai noraugos nekad par šo karu neuzrakstot
dzejas siltajā acetonā miekšķējot
savas personības taukvielas
varavīkšņaino plēksnīšu ādā
vienmēr ar jaunu segvārdu
iekausējot sastāvējušos žultsrakstus

līgavas avīžu plīvuros salīkst ap manu piešķaudīto aku
tās lielā acs sīkām skatiena šķembām
izārda aizvien sarkanākās mežģīnes
līgavu ievadrakstu treknuma lūpām nolīstot gar ausīm:
airē varoni pret dīķa vareno straumi !

nobela premiāti nokārušies bumbām
lido izstādīt taisnības mirstīgās atliekas
nevienā slimnīcā vai morgā nekad vēl nav redzēta
neviena beigta avīze

kailie vadi sažņaugti dūrītēs
visos dzejoļos zvaigznītes nomainu ar vārdiem

vismaz virsrakstus izlasiet
kamēr esmu volframa diegs

30.01.2005 uplejās


sirmmales laivā

tavu acu plaukstās līst
no āfrikas līdz mums smilšpārslas pārvērtušās sniegā
jo esam ieziemieši
adrese izplūdusi
un tikai pēc ķīmisko zīmuļu krustnešu ēnām
var pazīt mīlestības pastnieku

viņa elpā ir mamutu izmisuma mentols
un acu iesilušo alu dziļumā paslēpts cirvis
taču bērns vēstnesi ceļ uz pleciem
tin ap pirkstu ievij savos kūleņos pamēda
nezinot ka pēc pusnakts tā bērnībai pakaļ atnāks
drudzis
pirmā meitene kurai kakls nebeigsies pie apkaklītes

un sāksies viss tas pats
mūsu bērni mūsu pulksteņos saķemmēsies
smiesies par laiku kurš skaita tikai līdz pus dienai pus naktij
par mums kas jau skaitīsim 3... 2... 1...
neiedami vairs meklēt neko

mūsu bērni gavilēs nenojaustās sirmmales blāzmā
kuras šūpoļu kārtīs viļņosies nogurusi laiva
sudraba apšu dukātus šļakstinādama
viņi būs laimīgi tā tramīgā pastnieka dēļ
kas iznēsā indīgas mīlestības vēstules
vienīgi mamutiem ļaudams izmirt

mēs mīļotā tikai noraudzīsimies
un mūsu binokļi stiepsies līdzi garajām ēnām laivas rietgalā
kur zvīņainās kalašās slās tuvāk
sāļainais jūras zaglis tēlodams mūžīgo dauku
lai gan patiesībā būs dieva zivis un medus

mūsu plaksti smels pēdējo sajūsmu par neziņu
gudrības māsu kas nāks mūs paslēpt no meklētājiem
viņas mati smaržos pēc brūkleņu pīrāgiem
un mēs sekosim viņai tumšajā ķēķī
kur pie dižas lampas kā piena pudeles sēdēs mūsu senči
savā starpā pārcilājot klusumu

mūsu bērni būs stirnas ūbeles un bezdelīgas
viņi savu laiku būs viss kas deg vairojas un līksmo
nekādi raksti jostās tos neapturēs
un no mūsu padomiem viņi taisīs tāšu kuģīšus pavasara paliem
aizbraukt tev un aizbraukt man

mirkšķināt nozīmē aplaudēt
par katru kopā nomirtu mirkli
asinīs mirktu un asarās izlītu līdz ādai
līdz priekšādai
dzemdei
sēklai
līdz mūsu mīlestības nullei
atpakaļ dieva ausī

30.01.2005 uplejās


saulriets

jātnieki spuldzēs
uzvaras strēmeļu laizīti
elso elektrības mākoņiem līdz
līdz zivju dzenīša vaidam
galvām ieskrūvēti dzejā

saules burtlicis
obojas pilienā
uzvelk vilnas loku
un rasainā rokrakstā sagūsta
ciklopa pakava U

16.02.2005 uplejās


rituāls

iešu ārā
lauks ir atvēries un upeņu šķirstos snieg
zelta pakulas vai medu
visu nolaizīs riets

velkonīšu atstātie lāči
slīd aiz egļu frizūrām
un izcirtuma arfa deg

peles soļi
vaboles soļi

bez skaņas
ar acīm
līdzi zīlīšu pelniem
aizvirmo rītdienu atceres godība

sekotāju nav

16.02.2005 uplejās


pie mālpils izcirptie apļi

kādu laiku jau esmu prom laukos
izcērpu noslēpumainus apļus kviešu druvās pie mālpils
un vakaros skatos televizoru
sava vectēva fotogrāfijā
mazu ekrāniņu ar ūdens lēcu priekšā
tur rāda vecos laikus kuros vēl esot dzīvojuši cilvēki
vectēva sejā stāv rakstīts:
cilvēki ir tādas būtnes kas tic dievam
pat tad ja televizors māca cilvēkam cilvēku apēst

televizori palika lielāki
cilvēki mazāki un ērti viens otru tomēr apēda
un es tagad nezinu kas esmu
vectēvs fotogrāfijā ir pilnīgi citādāks
tikai pakausī viņam tāds pats noslēpumains aplis
kādus es izcērpu pie mālpils

varbūt vecvectēvs vēl bija cilvēks

sēžu dzīvnieku valsts arhīvā
skatos sava vecvectēva fotogrāfijā
šim tāda bieza brille
kā tā lēca vectēva televizora priekšā

29.01.2005 uplejās


   veltījums mana ticības drauga
   Gaļinas Annas piemiņai

   pateicības litānija

vai tev kāds pateica ka vairs neesi no šiem laikiem
savu laimi steidzot ietērpt nācarieša togā
  nē es esmu parasta ne visai gudra šolaiku sieva: tu pretojies
tu mēģināji pat iedzert lai ne ar ko neatšķirtos
taču reibi no nākamās pasaules slieksnim jau līpot pie zolēm
   tu biji kā tā matrjonas lellīte kurā ir vienpadsmit aizvien mazāku lellīšu
   tu uzticīgi skaitīji zelta puteklīšus sakausējot lūgšanu kroņos
   un turpināji izlikties par neattapīgu sārtvaidzi
   taču pat sārtumā jau neslēpi nācarieša purpuru
vienkāršā meža valodā dzīvā kā piens
tu kopi savas grūtās cerības ielūgdama dievā savus bērnus
   kā taurenīši bišu apsteigti tie apbira putekšņiem
   kas bija tava promceļa kronim vēl nesavāktais zelts
un tu pēkšņi saprati: pirms stāties nācarieša priekšā
vainagosim andrej savu raupjo kā rudzu maize mīlestību
   tu pārskatīji visas lellītes sevī un altāra gaismā cēli krāšņāko
   tikai ar nāvi vainagotā attālumā nu īsti pamanāmo
tavam līgavainim no desmitiem gadu gaidīšanas bija sākušās paģiras
un viņš samulsis kā bērns stāvēja tavas nojausmas altāra priekšā
   vai kāds tev pateica ka vairs neesi no šiem laikiem
   ka tie jāapsteidz ka par tiem jāpasmaida ka tie ar mūžību jāuzvar 
visas krāšņi vientiesās lellītes tevī salēcās priekā
   tikai šo daudzo lellīšu dēļ tu nebiji slaida
   lai gan sirdī jau lidoji viegli kā balerīna
mums tavā cukura pilī cukurgailīšu un stikleņu vienmēr bija papilnam
un tu uzzināji: kas ārstiem ir diagnoze man būs izredzētība
   recepšu spokam ar tablešu acīm tu pārmeti krustu
   un laulībās nosvinēji savu aiziešanas nākotni
   katrai nākamai lūgšanai mūs visus pietuvinot
   tikai tev vienai jau saredzamajām debesīm
ar katra ticīgā miršanu laika šai pasaulē kļūst mazāk
bet mūžības vairāk
   ai gaļina dieva dīvainību pieļautā un izredzētā
   cik viegli nu plūst tavas lūgšanas
nekādu nepadarāmu darbu nekādu izdzīvošanas neveiksmju
   gaismas stīgu vīraka melodija un nācarieša saullēkta baritons
   valstībā kur pat līdz galam nepiedzimušos eņģeļi ielūdz rotaļās
   pazīdami to pasaules laikam nekad nepiedzīvotos raksturus
mēs vēl ilgi apsnigsim ar tavu kosas baznīciņā svinēto laulību zelta puteklīšiem
un tavu pravietisko vientiesību
uzdrošināties un nenokavēt svētīt pat izmisumā panesamo dzīvi

31.01.2005 uplejās


no ceļamkrāna

par sadzīvi:
te aiz stāvup gaistošas ielas
meiteņu acu skrituļiem
dīzeļu gleznām
pīpeņu lūpām
reibuša ķieģeļu putna
stāv ceļamkrāns

debesīs ieceltā būdā
nepilsoņa atņirgta
domuzīme

kā viņš jūtas
ar suņa pagaidu pierakstu
uz svau bērnu dzimtenes
kaunuma staba

16. un 26. 02.2005 uplejās


latgales ziņas

orkāns ir latgaliešu uzvārds
un latgalē ir daudz baznīcu
un pasaule ar tām izskatās kā kastanis
un bērni labprāt nezina ko viņi dara
piesit savus vecākus krustā
un aiziet līdzi pestītājam uz pasaules galu
lai sāktu visu no jauna

29.01.2005 uplejās


klusā daba

lasīt avizē par mecenātismu
ir tāpat kā ziemā ēst pēc zivīm garšojošus gurķus
vai glāstīt savas pirmās sievas parūku
vai domāt kaut ko citu par vienu un to pašu
vai pēc labās kājas amputācijas pārlikt to kreisajai

viņiem mājās ir gleznu kameras
un kad tie dodas tirgot savus sūdus
gāzes krāni paliek vaļā

viens kalpotājs man stāstīja
kā mocījusies kāda klusā daba
kā pati aprijusi savu ābolu un zivi uz šķīvja
kā kļuvusi skaļa un pārvērtusies par avīzi
ar saimnieka nekrologu
kā saimnieks to izlasījis un sācis smieties:
stulbā klusā daba - gerkens bija tavs iepriekšējais saimnieks

29.01.2005 uplejās


globālā atdzišana

tavai pagremdēšanai taurenītis par vieglu
izlido ābeču putni un sasit slapjos vaidus
zvaigžņu padusēs sildās mirušo dievu pirksti

30.01.2005 uplejās


Fotinas mammas trimdas foto

vai tādā var dzīvot
varbūt tikai kurmji
ar plīvuru no īstu asaru dzelzs
un mūžīgu lemesi mugurā

vai tādā var mīlēt
vienīgi zirnekļi ieņemti medību tīklos
ja lamatu žokļi tikai aizkoduši
jasmīna elpu starp lapām

var dzīvot
susuriem līdzīgas būtnes
foliantu sejām rītos
un jautājumzīmju ausīm naktīs
cieši sakostajām lūpām
velkot vienam otra pavedienus

attālinoties tie nostiepjas
un ir telefonu vai nošu līnijas
kurās atdzīvojas bemolu un diēzu kukainīši
uz kuru mugurām medainas ilgas maldās mājup

kantainais ūķis ir eņģeļa kabinets
jo citādi nebūtu tā:
jo tālāk laikā tas aizpeld
jo bildīte kļūst lielāka
un jo vairāk tu jūti kā viņi gribēja atgriezties
tikai atgriezties
pat ja dzimtenes nemaz nebūtu bijis

30.01.2005 uplejās


dakteru pikniks

aizezera zīdā vakars žņaudz bērzu kaklus
aizkauta lakstīgala laista pēdējos: s o s
pilsētnieki tin cigaretes no straumēnu lapām
un viņu bērneļi spārda nimfu maskas

odi rubīnu slazdos vilina deputātu zirgus
krūkļu zaros žāvējot savas nogurušās miesas
tērzē ēna ar ēnu kauls ar kaulu un teltī ciskas
izstūmis sava vēdera klavieres seklumā
tvīkdams nozied pat nodaļas galvenais miesnieks

ārsti ir dīvaini ļaudis bīdelētu dārgakmeņu smaidiem
tārpainiem acu āboliem gatavi ielīst ar skalpeli svešā miegā
viņi ir dzīvības cietumsargi kas citu dēļ nežēlos nevienu
un pamiera karogos tinušies izliksies nevainīgi un beigti

saripinājuši antidepresantus upītē dakteri ziņkārīgi trīc
totāli kailā daba ir atmaskojusi viņu bailes
un zivju smiekli pusnaktī viņu šausmas

aizmigt bez zālēm ir varoņu tikums

akla kā zarna veča ar spieķīti uzbiksta taku starp vaidošām teltīm
vilkdama ratiņos kannu smaržīgas skrūvgriežu tējas

30.01.2005 uplejās


čardašs sausām vēnām

sarkana sarkana margrieta
ar lavas lāsi vidū
uzaust virs tikpat sarkanas upes
ko migla ceļ pieres kalnā un izdzēš virsotnē

zem sarkana lakata
guļ čigāniete rozīņu acīm
un ar mūsu nākotņu santīmiem
baro sarkankrūtīšus savā pakrūtē

sarkana sarkana vijole
kā vēnu stiegrota zemnieka roka
pastiepjas pretī zobenam
ko no krusta met aiz tā aizkritusī saule

dievs spēlē
manām asinīm stingstot viņa pirkstu galos

29.01.2005 uplejās


bez vārdiem

mēs sēdējām pie globusa
cietumi bija tukši
sodu visi izcieta lielveikalos
un tu man palūdzi uzrakstī par dievu

mēģināju domāt par viņu ar lielo burtu
tu piekodināji lai rakstu daudz
jo visi esot pārdzērušies kolu
un izslāpuši
un es esot vienīgais
kas nav suns no kā brīdinājis pāvils

tu sarki un ņurcīji grāmatzīmi
bībelei svīstot tavā plaukstā
lūpām kalstot pašas izdomātajā saulē
pie akas ko rakuši iztēles maldi
nostādot figūru rindu ar plastmasas spaiņiem

tu gribēji lai rakstu pa īstam
pati palikdama kreppapīra jeruzālemē
savām sutažas cirtām metot stīvas ēnas

mācītāji tev bija mammas melnās kleitās
paklausāmi pa labi un kreisi
es jau rakstīju bet tu vēl runāji un runāji
sākdama atgādināt ēzeli pēc kura lūdza kungs

tu man lūdzi uzrakstīt par dievu
es uzrakstīju par ēzeli
lai uz mūsu četrām kājām ieradies
kungs visu izstāstītu pats
vārdu dievs izrunādams bez vārdiem

bērni: viņš sāka
un mēs abi sadzirdējām lielo b

30.01.2005 uplejās


bez piecām mūžība

tu saki - par maz telpas
par maz tev visā laika
tu noplūc manu sirmo pakausi un uzklāj pīpei
lietus sāk līt mezglos un smaržot pēc akadēmisma
suns no anda(i)lūzijas atrej tavu kaulu nosaukumus

mēs jau neiemīlamies skeletos
tu vairs nesaki neko

mīlestībai nav telpas
un sekunžu lāsītēm tikšķot pār vaigiem
tā apstājas mūžībā

vēl tikai piecas minūtes
lūdzu
pirkstu lāsteku liesmās
atvadīties

29.01.2005 uplejās


 veltījums otrā pasaules kara varonim
 bajānistam un dziedātājam Nikolajam Avdejevam

bez kājām atnestais prieks

tavas kājas turpināja staigāt pāri mīnām
kā pirksti pār bajāna pogām
 pazaudējušas galvu
 tās vēl gāja pie viņas
 kas jau bija atrakstījusi vēstuli:
 būtu kaut viena palikusi... bet tādu rāpuli negribu...
ar tavām kājām gaisā uzgāja jaunība
jo mīlestībai uz zemes pietiek ar sāpēm
kas ir spārni nevis kruķi
 sāpes savēcināja balsi
 un bajāna varavīksnes sedlos
 mēmajos bezdibeņos atgriezās valoda
 izdegušajās stepēs asaru lietus
 un nāves alfabētu apguvušajos bērnos
 vien dievā saliekamais vārds: laime
ja tu būt simtkājis
maršala sirds nekļūtu par debesu spoguli
kura priekšā tev sakārtot ordeņus
jo gaisā var uziet nesapucējies
bet debesīs nevar
 perlamutrā mirdzēja tavs jaunais akordeons
 un klausītāji pamira
sāpju spārnos aizvien augstāk un augstāk
tos cēla tava balss
 tie attapās dzīvāki un dzīvāki
kā gaisā iestrēgusi kamene vēl zumēja pēdējā nots
taču tu jau biji prom
 zvaigznes kā bajāna pogas
 ar acīm spaidīja maršals un bērni
visi ar tevi gribēja palikt mūžīgi
 ar bajānistu bez kājām
 kas tiem bija atnesis vairāk prieka
 nekā visi izdzīvojušie kavalērijas zirgi kopā

29.01.2005 uplejās


apokalepsija

sniegā pazaudēju brilles
nekādu vairs taku nevienas krustceles
balta un banāla bezgalība
stingām asiņu pārslām skrāpējot vaigus

pienā līdz pakausim brienot
inteliģenti bālo sejas tesmeni putenī zaudēdamas
manu nolauzto galotņu šalkas jaucas ar vēju

lidlauka nabas krāterī
nolaižas gaismas prezidents

tā miesa ir zila un debešķīgi izlec
tetovējumu bālās tērcītes plūst mākslīgās rētās
un caurspīd pat aizvērtus plakstus

viņš ir atlidojis viņš bija gaidīts viņš ir zils
lai mūs nosaldētu uz sārta
 
kā zvaigžņu izsitumi prezidenta pierē
izplatās karoga smarža
un akliem tiek pavēlēts: balts

aplausu ledus līdz kaulu sarmainumam nolaiza viņa miesas
ieplestas pār ložu pārslām  piesnigušo kapsētu

viss ir attīstījies
pār universitāšu jumtiem lido dziestošu maģistru kāši
gudro zobu klaviatūrām izklabinot preventīvus šermuļus
šo pēdējo atļauto sinonīmu mīlestībai

pīšļi turpina putināt
bet mēs riņķot līdzi prezidenta zīlīšu virpuļiem
līdz paši pazaudējām acis

bālais aklums dzēš pēdējo burtu paliekas psalmos
nervi uztver vienīgi varu ne mācību
un dārdošos asinskritumus

no prezidenta lūpām paceļas sprādzienu sprauslas
rejot pavēles vārdu kļūst mazāk un mazāk

šermuļi pasauli ir darījuši drošāku
stindzinošajam baltumam pildot bijušo acu dobumus

vissmalkāko pikseļu attēli nespēj aizstāt manas acis
kas putenim sākoties palika zem kristus plakstiem

31.01.2005 uplejās


veltījums tautiski dzīvajai Latgalei
folkloras gada balvu dienā

aka 

pār latgali jānoliecas kā pār uguni
līdz liesmas no mugurkaula izaug kā spuras
un jādzied kā vindas eņģelim
ne jāčīkst kā avīžu eņģei

jo atkal ir jātriecas dziļāk
akas aizsmakušājā rīklē
garām sudraba kannām
un smaragda vardēm
iedvesmas ziloņkauliem
tirānu skeletu rieteklīšiem
un aizlaiku lakatu takām
saktu ratos kur kuļas kulbas
pilnas sensenu sirsnību sisinošiem
letgaļu siseņiem

pijoles stīgās nodzalkst svēdra pēc svēdras
sāls putekļiem sniegot
pār dievesmotajām mātēm

dzemdējušas vārdus
tās noslauka asiņainās lūpas
lindrakos slēpdamas dibenu
ko pasaulei pagriezusi dziesma

kā nulli pēc nulles
aiz mūžīgā vieninieka
dieva
(lat)galīgā bezcerī cerētus pantus
nerrotā nervu dzīparā vērdama
latgale olimpiskajās paslēpēs
ir atradusies

6.02.2005. uplejās


vērotājs

viss ir tepat gaisā:
nocenota atmiņa
pielūgts svina nēzdogs
tetovējumu garavīksnes
bijušo galvu celmi
un rieta tesmeņa atzīšana

sārts zīda tārpiņš
zila zīda skudra
zaļa zīda migla

vērotājs vien nezīda

abs
trahē
jās

16.02.2005.uplejās


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments