fm pīrādziņi

bļinalgīns

puķu mīnas minsteres aizkulišu sēravotā
ar zvārtavas bizoņa drosmi
uzvar krētas papīra ziloņus

maisa atšļukusī trompete
zila austeres auss
un trojas minamais trolejbuss
uzsmaida kalorīfera saulei

deviņu piepju kucenu smilškāposti
un afgāņu bēguļojošie stikli
ir buša pamperu antenas
jauna debesskrāpja sūnām

esesiešu sunnas
kā sociālistu evaņģēlībās

31.01.2002


cilvēks, ko rāda bērnība

slapjās vēja tupelēs
divi bērni skrējām mēs
viena sliede viena priede
vilciens viens pie vilcenes

balti zobi sniegi liegi
lieli ķermeņi kā spiegi
spožas acis nēģu tacis
nospriegti līdz nāvei diegi

tavas rokas dēliņ trauslas
meklē burbuļus un baušļus
re kur aiziet  - ēdiet laiziet
saldējums vai bērnels kauslis

saule pierē noriet tāda
noriet gaisma bērna ādā
turies lielais – aiziet ielās
cilvēks bērnība ko rāda.

09.02.2002 uplejās


fm pīrādziņi

ļauj savam tesmenim nerēgoties
es visu zinu tāpat
smaržos pusizmazgātas sinepju burciņas
un grīda gaidīs krītam daudzus

skapītī vēl ir trīs litri līdz rītam
sen nedzeramas laimes
tava roka manu tārpu
savīt bizē nespēj bez padoma

taksists izdomā torti kā piekabi
un aicina saldummīļus
es satieku savu rozīni
un mani tas satrauc kā avīzi

lai notiek es tagad būšu cits
man ir sava bungumašīna
gultā ģenerālis kaprālis kapracis
un sen sakaltis staršina

vienmēr gatavs tikai buljons
mikroviļņu raidītājs
FM pīrādziņi
un meitene gudra kā televizors

15.01.2002 rīgā


laikamskrejamais

kādas nūtrijas bērna klēpī
rēgo bildīte maza ar bēbi
četras ačeles spīdīgi blāvi
stāsta par čemodānu pilnu ar nāvi

maza pistole spiežas laukā
tētis maukai starp ciskām braukā
tikai māte tā laulātā īstā
zin ka pāriet čakielu bīstami

zila dirsa uz neona nēšiem
dala smalki baudāmu ēšanu
migla aptinas bandīta mūlim
ārā normāli bezcerīgs jūlijs

zaļai učenei somiņa galvā
pati jūtas kā lodāmurs alvā
gribas baigi nu briesmīgi gribas
krustam piederēt nelaužot ribas

ripo galva ar zināmiem matiem
uzlec tējkanna annai uz ratiem
mazā laikam ripos uz “čirku”
tā zviedri sauc baznīcu
ne cirku

15.01.2002 rīgā


* * *
laiku muzejs
nogurums pārzīmē sejas
piedurknes platas no Galilejas
rūsaini spaiņi
sieviešu gurdenie spārni
uguns pļavās un vētraini pārnadži
melodija pikē
akmenim atveras iekšas
nekad nenotikušu lietu priekškars

ekrāns mainās
pēdējais sajukums datu bāzē

apjukuši sniegpulkstenīši
paslēpjas dziļāk vāzē

15.10.2002 uplejās

* * *
maigi no mutes izkārta roka
sniegpārsla nekūst mirkli
zvērs no atklāsmes
sviedri no joka
asiņains zobens par irkli

steiga botās ar kļavlapu bizē
dzenis pietur starp acīm
nolobās ābols
zem plakstiņa mīzējs
nesanāks paparacī

apracis grāmatu atveru failu
mierinošs digitālums
kad es jūs atkal redzēšu kailus
miesas krāsas mālus

svētdiena plaša kā ēdienkarte
roka no zvēra mutes
pamāj un neatgriezeniski startē
neatvērt parašūtus

15.10.2002 uplejās


pravieti svešā zemē cienīs

maini savu izskatu
tavās sprogās
sen jau jūtos kā devies ogās

noliec taču groziņu
kaut vai lāmā
ak mana iecere nedzemdināmā

da lai lamā
lai apsaukā arī
kari ir beigušies – lai dzīvo kari

dalailama mirs pavasarī

16.01.2002.


romas ūdeņi

lunkanu aļģu maigajā saimē
dzīvo burbulīšu vecīgās domas
drātis savijas rūdītā laimē
kā tukši ceļi izkratīti no romas

viena veča no īsta svina
skaita mušas mirušā tortē
vai tāda tā līksmība – kas zina
varde ir izbijusi arābu sportiste

baltas rokas un rožukroņi
galvas apledojušas skaisti
kamīnā dungo sālīti roņi
dibeni slido un reaktīvie slaisti

priede latvijā kā resna špička
zaļi uzliesmo un pazūd kāpās
laivu ēdājs ir apvāršņa kļička
rainis uzzied šamaņu lāpās

francijā līņā bet roma alkst zēna
sceptera galā laimīgs guļ pāvests
portvīnā peldas versačes ēna
gluži kā ēņģelis tikai pavests

16.01.2002.


SS

smalka dekorācija atrod autora pieri
pa acu atverēm smadzenēs dodas
meiteņu skeleti plaukšķina brīnās
kā tādas idejas kā vispār kas rodas

trikotāžas atmiņu žilbstošie deķi
un sartra motīvs kā gludeklis stīvs
vien roka ar sūdainu delfīna zeķi
māj pasaules galam kas tuvojas dzīvs

ir maldīgi vējam ar slotu vai roku
bet kreimene krievieti iepriecina
es tici tu tici viņš tic ka nav joku
stāv latviete līdzās un smaida no svina

cik jocīgi sanāk nudien kā pa klūgām
pie ciskas tev ojārs pie elkoņa emīrs
TV ānusa punkts 700 gadu jūgam
ir tikai zīme ka hitleri nemirst

31.01.2002

* * *
to kā  mūsu pusē sniga
neredzēja bezdelīga
trula adata bez diega
pamirusi jūta liega

kāda veca suņa miegs
sapņoja ka pats ir sniegs


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments